E. Virzas “Straumēni analīze

Edvarts Virza ir viens no tiem autoriem, kurš joprojām daudzās skolās atrodas obligātās vielas sastāvā un daudziem ir nepieciešams veikt viņa darba “Straumēni” analīzi. Tādā veidā ir iespējams sīkāk izprast par viņa personību un rakstnieka talantu.

E. Virza ir dzimis tālajā 1833. gadā Zemgales pusē. Viņa dzīvē bija ļoti daudz patriarhālās pasaules un darba, kas bija saskaņā ar gadskārtu cikliem, kas vienmēr atkārtojas. Viņa darbiem, tajā skaitā arī “Straumēnos”, var manīt viņa uzskatu, ka daba ir dzīva būtne, mājdzīvnieki ir dvēseles radinieki, darbs ir kā rituāls. Tāpat netiek aizmirsts arī par seno ticējumu un leģendu pilno pasauli, bet darbs kļūst par ikdienas būtību.

Poēmas “Straumēnu” pamatā ir dabas skaistums un varenība, vecvecāku un vecāku glabātie un tālāk nodotie nostāsti un ticējumi, saimes locekļu ikdienas gaitā darītais darbs. Šajā darbā var manīt viņa bērnības idilli un harmoniju. Visu bērnībā redzēto un pārdzīvoto, starojumu no dabas, cilvēkiem un dzīvniekiem u.c. lietām, kas to ir izstarojušas, E. Virza koncentrējis “Straumēnu” māju simbolā – monumentālā un mūžīgā harmonijas izpausmē.

Īss darba izklāsts

Ir ziema. Dienām kļūstot īsākām, Straumēnos visi darbi apstājās. Tomēr tas nenozīmē, ka visi par to bija sarūgtināti. Pēc pirmā sniega uzsnigšanas Straumēnu ļaudis priecājās par tā baltumu, nesteigdamies to sabradāt. Sestdienās ļaudis dziedāja dziesmas skaļās balsīs. Viņi arī izprata kā ēdienu gatavo katrās mājās. Pēc lielā puteņa, visi Straumēnu ļaudis tīrīja pagalmā sniegu. Kad uznāca lielais aukstums, ļaudis palika mājās un izgāja no mājas tikai, ja bija tāda nepieciešamība. Tomēr kaut arī valdīja salta ziema optimisms un smiekli Straumēnos nebeidzās. Viena no atrakcijām bija ragavu izmantošana, lai ar tām laistos no kalna. Kad aptrūkās malkas, vīri brauca tālu, lai atvestu to. Pēc tam, kā jau vīri, viņi iegriezās krogā. Kad bija malka, bija iespējams cept maizi un pīrāgus.

Tēma un tās raksturojums

“Straumēnu” tēma ir par senlatviešu dzīvi, tajā skaitā nenovēršamo gadskārtu maiņu, kurai apkārt ir darbs, mājas un daba, bet centrā, paši Straumēnu ļaudis. Līdz ar to var teikt, ka poēma ir Latvijas tautas pagātnes, pasaules izpratnes, tikumisko priekšstatu spogulis. Tajā izpaužas latviešu mentalitāte, tikumība un strādīgums. To ir iespējams manīt dažādajos darbos, ko katrs veic vai kā pavada laiku bez īpašiem ķīviņiem (atskaitot vīriešus). Valoda ir vienkārša un vienlaikus arī veiktiem darbi ir ikdienišķi un tos ir nepieciešams padarīt. Cilvēki ir apraduši ar gadalaikiem un spēj arī tad, kad nevar iziet ārā, kaut ko darīt, kas visbiežāk ir sarunas.

Darbā risinātās problēmas

– Mājlopu barības trūkums
– Kā neapmaldīties mežā, ja ir putenis, migla, nakts, dīvainas skaņas u.c.?
– Ko darīt, ja šķiet, ka laiks ir apstājies? Dažreiz Straumēnu ļaudis pārņēma garlaicība, un viņi meklēja, ko darīt.
– Kā, dzerot avota ūdeni, neviens neiedomājas pa kādiem līkumainiem un tumšiem ceļiem tecēdams un kādām smiltīm cauri sūkdamies, tik skaidrs ir palicis?
– Kāpēc, lai gan ļaudīm patīk darbs ar liniem, to tik ātri aizmirst?
– Kāpēc apvidus ļaudīm ar lauciniekiem ir tik sliktas attiecības?
– Ilgais un dažbrīd bailīgais ceļš pēc malkas
– Vīru vēlme parādīt pārākumu pār citiem, kas parasti beidzas ar kautiņu

Ar pilnu darba analīzi iespējams iepazīties, apmeklējot www.eirokazino.com.